Dzejoļi par puķēm / Mīlas dzejoļi
Sirdsapziņa ir dvēseles balss,
bet kaislības - miesas balss.

//

Tikt nicinātam un cienītam (tikt turētam aizdomās) ir vienlīdz kaitīgi.

//

Norauts pumpurs vairs nekad neplauks.
/Latviešu sakāmvārds/

//

Līdzcietība pret dzīvniekiem ir tik cieši saistīta ar
rakstura labestību,
ka ar pārliecību var teikt,
ka nevar
būt labs tas,
kas cietsirdīgi apietas ar dzīvniekiem.


//

Nevienam,
kas piedāvājas darīt labu,
nav jāgaida,
ka cilvēki viņam no ceļa aizvāks akmeņus,
bet jāpieņem sava sūtība rāmi,
pat ja kāds cilvēks tur uzvels akmeni.

//

Dziļš,
sāpīgs vaibsts šai stundai sejā.
Deg tumša uguns Acīs ieplestās.
Rau,
ērglis zilgmē Lidot stājis – Žēls kliedziens Apdziest debesīs.

//

Kaislības pārmērība vienmēr novirza no pareizā ceļa; to
atceroties tu nekad nekļūsi netaisnīgs,
nepārkāpsi
saprātīguma robežas.
Tikai kaislību savaldot,
tu nezaudēsi
varu pār to.


//

Pļāpīgums - vecuma slimība.


//

Pacietīgi panest zemisko,
ja nav skaista un saprātīga
mērķa,
ir muļķīgi.


//

Manas sirds mīlulis Ar zaļiem spārniem Pavalganiem,
Ar vijolīšu Zilvainadziņu Sprogainos,
zeltainos matos,
Ar pieneņu kātu Kaparkrāsainām važām Ap sārto kaklu,
Ap sārtajām krūtīm un gurniem: Tā viņš man atnāk,
Manas sirds mīlulis,
Ziedoņa zeņķis! Un viņš man noglauž Pieri un vaigus Ar ķezberu zaru,
Pilnu baltbaltu ziedu,
Un ber man tos matos Kā vizošas pērslas.
Man nodreb sirds.
Un viņš man pamāj Ar zvaigžņu acīm,
- Man nodreb sirds.
Es smaidu,
Un līksmības asaras Man sakāpj acīs.
Bet viņš! – ņem važas No gurniem,
no kakla Un kaļ mani tajās Bez žēlastības! Un smejas,
kā vienīgi viņš,
Šis skūpstāmais pārgalvis,
Smejas,
un saka: - Arē,
Nu esmu klāt Pinkstuļus rāt!- Un tad viņš,
maigi Uzlikdams roku Uz kreisā pleca,
Tver savu mīļāko kavēkli,
Pelēko cīruli,
Un met to pret zelta Māmiņu sauli: Lirilī!

//

Vienmēr pienāk laiks maksāt vekseļus.

//

Dzīve ir sapnis,
burvīgs un skaists.
Dzīve ir maldi,
kas kvēlo un gaist.
Nemācies kavēt,
tusēt un spriest.
Mācies mīlēt,
piedot un ciest!

//

Māci mani,
māmuliņa,
Visādā darbiņā; Lai es augu liela meita,
Krietna darba darītāja.
Māci mani,
māmuliņa,
Visādā darbiņā: Māci aust,
māci vērpt,
Māci dziesmas šķetināt.
Sakāmvārds: Viss labs,
ko māk.

//

Tas,
ko par mani runā citi,
nozīmē ļoti maz,
svarīgi ir tas,
ko es pats daru un runāju.

//

Atsakies no katras baudas,
kura nav derīga.


//

Ir jābūt ļoti daudz prātam,
lai prastu neizrādīt savu prāta pārākumu.

//

Prāts mums dažkārt palīdz drosmīgāk darīt muļķības.


//

Ir pušu uz mūžu tā saite smalkā.
Ir tagad vienalga.

//

Sievietei ir tikai viena iespēja būt skaistai,
bet simts tūkstoši iespēju būt pievilcīgai.

//

Jo šaurāks cilvēka redzesloks,
jo mazāk viņš pārzina
vēsturi,
dabu,
filozofiju,
jo dedzīgāka ir viņa
pieķeršanās savai reliģijai.


//

Lai vara kļūtu stiprāka,
tā ir jāierobežo.

//

Ļauns ir arī tas,
kas ir labs tikai priekš sevis.

//

Savās nelaimēs cilvēki vaino likteni,
dievus un jebko
citu,
bet tikai ne sevi pašus.


//

Gaišāk par ziediem un vasaru atmirdzēs Atmiņa,
mīlošā dvēselē cirstā.
Tādēļ lai dusa tev salda un mierīga Vēsajos palagos,
baltajā šķirstā.
Tu vienmēr biji man tik mīļa,
Bet tagad tevi smiltis sedz… Kad debess atmirdz zvaigznēs zvīļa,
Man šķiet,
tad tavas acis redz…

//

Cilvēka galva - pati senākā skatuve.
Tur tika spēlētas izrādes jau ilgi pirms tam,
kad radās pirmais teātris.


//