Dzejoļi par puķēm / Mīlas dzejoļi
Nākotne mūs satrauc,
bet pagātne mūs tur savos apkampienos.
Lūk,
kāpēc tagadne aizslīd no mums.

//

Daudzi cilvēki ir godīgi patiecoties tam,
ka ir muļķi.


//

Tikai spoguļojoties otrā,
iespējams redzēt sevis paša Es.

//

Miermīlis – cilvēks,
kas baro krokodilu cerībā,
ka tas to apēdīs pēdējo.

//

Jōneišam jūstu aužu,
Mēnesī vārdamos,
Kaidi roksti mēnesī,
Taidi Jōņa jūsteņā.

//

Pret odiem un blusām nevajag izjust līdzcietību.
Būtu bijis pareizi,
ja pakārti tiktu tikai sīki zaglīši,
sīki apmelotāji un apvainotāji.

//

Godkārīgs cilvēks vienmēr ir zemisks.


//

Cilvēku var tikai tik ilgi turēt verdzībā,
kamēr viņš savā garā ir tik vājš,
ka ieklausās sava saprāta balsī.

//

Ты пришел в этот мир не зря.
Серый дождь пусть лил ноября,
Но твой ангел согреть хотел Неуют наших душ и тел.
А сегодня позволь и нам Стать на путь того ангела И согреть тебя хоть чуть-чуть – Нам не хлопотно,
ну ничуть!

//

Tumsonība rada māņticību; puszinība - ateismu; patiesas zināšanas rada ticību.

//

Ticība pašam sev - pirmais nepieciešamais nosacījums,
lai
sāktu lielus darbus.


//

Draugs spēj pārvērst tuksnesi paradīzē,
bet arī paradīzi tuksnesī.


//

Ja mūsdienās vīrs sabiedrībā sāk aplidot savu sievu,
var rasties aizdomas,
ka palikdams ar laulāto draudzeni divatā,
viņš to iekausta.


//

Labāk,
ja esi guvis dvēseles mieru nekā kalnus ar zeltu.


//

Bez vajadzības neradi sev ienaidniekus.

//

Mīlestība nav nekas cits kā vēlēšanās,
lai cits cilvēks
būtu laimīgs.


//

Es labāk vēlētos,
lai mani pieminētu nevis saistībā ar tām
lietām,
ko esmu paveicis,
bet saistībā ar tām lietām,
ko
citi ir izdarījuši manā labā.


//

Kopš tā brīža,
kad izdzēru alvas kausiņa mieles,
izsūcu beidzamo pilienu,
esmu sācis slīdēt lejā pa nogāzi.
Ko varu darīt,
ja laiks mani nes projām kā upes straume?

//

Gaišas domas kā rotu Eglītes pleciem apvīt.
Nebaidīties iedegt gaismu visapkārt,
Noslaucīt sliekšņa priekšu,
Noglāstīt klusumam vaigu Un plaukstošam mieram.

//

Nebēdā ja dzīve grūta,
Bēda,
ja par vieglu tā,
Grūtais solis vārpu sūta,
Vieglais paliek atmatā.

//

Greizsirža mīlestība drīzāk ir līdzīga naidam.


//

Cilvēkēdāju dievs būs cilvēkēdājs,
krustnešu dievs būs krustnesis,
bet tirgotāju dievs būs tirgotājs.

//

Ar savām lūgšanām viņš [Sokrāts] vērsās pie dieviem vienkārši sūtīt labo,
jo gan jau dieviem labāk būs zināms,
kas tieši ir labais.

//

Šīs debesis ir pārāk zilas Šī lapotne ir pārāk zaļa Iet sirdī pušu viena vīle Un acis brīnā paliek vaļā Tas putnis pārāk augstu skrien Bet manas acis neatgrūžas Un priežu nogurušās gūžas Uz mūžu mūžiem projām brien.

//

Lišķība nav savienojama ar uzticību.


//