Dzejoļi par puķēm / Mīlas dzejoļi
Cilvēks,
kurš apgalvo,
ka viņš pazīst sievietes,
nav džentlmenis.

//

Jauni cilvēki slikti izprot,
kas ir skaistums,
viņiem
pazīstama tikai kaislība.


//

Aizmirstība - labākais veids kā tikt vaļā no nepatīkamas
pagātnes.


//

Prāta izglītošana dara cilvēku gudrāku,
bet nedara viņu
labāku.


//

Cilvēks ir divreiz bērns: pirmoreiz gadu,
otrreiz,
simts gadu vecs.

//

Pats grūtākais ir darbs,
kuru neuzdrīksties sākt,
un tas kļūst par murgu.

//

Gandrīz visas cilvēku nelaimes rada neapvaldīta vēlēšanās būt laimīgam,
gūt baudījumu vai varaskāre.

//

Padoms - tas vienmēr ir grēksūdze.

//

Laiks visu sagāž,
viņš pats arī visu uzceļ.


//

Lēna cūka dziļu sakni rok.

//

Tam,
kurš smejas par ļaunumu jebkurā tā izpausmes veidā,

nav visai veselīgu tikumisku jūtu.


//

Iejūdzies – velc!
//

Šeit,
kur čiekuri mani Zeltainās sūnās krīt,
Dzeguzes smelgtajiem zvaniem Aizsaulē aizzvanīt.

//

Aiziešana ir neizbēgama,
aiziešana ir īsa,
bet drausmīgi garš ir tās tuvuma pēdējais mirklis.

//

Nav labojams tas,
kas nenožēlo izdarīto.

//

Vilnis Kādeļ bij toreiz vilnim pāri sļākt No viņa krasta šurp uz manu pusi? No sēkļa neatrasta smiltis smelt Un manam mieram piezagties tik klusi,
Ka apreibusi pretī nepaspēju Rokas celt Kāds gaišums neapjausts ar spēku spēju Man acis plaukstām pēkšņi aizklāt lika,
Uz aikstām lūpām mani dziļi dzelt Vairs vilnim alkatīgam neapnika,
Bet gribas trūka elpu tveicīgo No sevis velt.
Nu smiltīs saknes dreb,
un krasts uz leju sveŗas - Grauž vilnis pamatus,
un pretī dzelme veŗas.

//

Lietas jāskaidro tik vienkārši,
cik iespējams,
bet ne vienkāršāk.

//

Ietaupīta nauda - nopelnīta nauda.


//

Iecietība - vēl viens apzīmējums vienaldzībai.

//

Kā dižs mākslinieks daba prot ar skopiem līdzekļiem sasniegt dižus efektus.


//

Neapmierinātība - tas ir pirmais solis uz progresu kā vienam cilvēkam,
tā veselai nācijai.

//

Kas dievam neder,
to velns nerauj.

//

Cilvēka raksturiem,
līdzīgi ēnām,
ir vairākas fasādes,
turklāt ne visas ārēji ir patīkamas.

//

Tik daudz parādu kā suņam blusu.


//

Dusmas rada galīgus maldus,
un maldi aptumšo apziņu.
Kad
apziņa ir aptumšota,
zūd saprāts,
un,
kad zūd saprāts,
tad
cilvēks no jauna krīt materiālās pasaules atvarā.


//