Dzejoļi par puķēm / Mīlas dzejoļi
BĒDDIENĪŠI Bēdu kalni atnākuši,
mūs pavisam nospieduši.
Ko darīsim,
bēddienīši,
pagultēi nolīduši? Spoža saule ārā staigā,
putni dzied,
zied puķes laukā.
.
.
- - - - - - - - - - - - Nāc nu,
runci,
lādē plinti – šaun ar asti visus laukā!

//

Velns labāks nekā velna kalps.

//

Pieplok zariem putni klusi,
Dienas vidū saule riet.
Sirds tik ļoti piekususi,
Nav vairs spēka pašam iet.

//

Atbildība vēstures priekšā atbrīvo no atbildības cilvēku priekšā.
Šādi izpaužas tās ērtums.

//

Katrā sievietē mīt sievasmāte.

//

Tikai priecīga sirds rod baudu darot labus darbus.

//

Pasaules bīstamākie zvēri ir cilvēki.


//

Bieži netīram darbam vislabāk piemēroti cilvēki ar tīrām rokām.


//

Cilvēks var iepazīt sevi tikai citu cilvēku vidū.


//

Patiesi nabags ir tas,
kas nav spējīgs nevienam neko apsolīt.

//

Kā tad mācīties būt labam? Mācīties labu vēlēt katram.

//

Я люблю себя милую,
нежную,
озорную,
немного небрежную,
Я люблю себя разную-разную,
даже утром,
спросонья,
прекрасную! Я люблю себя стильную,
сильную,
потрясающую и сексапильную! А порою серьезную,
смелую,
в этой жизни такую умелую!

//

Gremdējies sevī,
cik vari; satiecies ar tiem,
kas tevi padarīs labāku; laid sev klāt tos,
kurus tu vari padarīt labākus.
Te notiek mijiedarbība: cilvēki mācīdami mācās.

//

Tajā starā mēs vairs neuzvizēsim,
Tajā tumsā mēs vairs neatstaigāsim,
Tajā mākonī vairs neuzzīmēsim Sejas.
Nedz to rasu nobradāsim.
Tajā gubenī vairs neielīdīsim Un tās pērkones vairs neravēsim… Tajā upē mēs vairs neiebridīsim,
Tajā vejā mēs vairs nestāvēsim.
Dārzā tiešām ir salna,
Salnā saulgriezes raud,
Tikai koki gan nepiemin nāvi,
Un vēl putni visapkārt,
Bet,
kam jāiet,
tie iet,
Saulei vēstules uzrakstīs citi; Tā kā sudraba kliedziens Pazūd gaisos kāds stars,
Ne jau zaudējums – dzīves parastais ritums.

//

Būt labam - cildeni,
mācīt labu citiem - vēl cildenāk.
Un
mazāk piņķerīgi.


//

Laime nav tajā,
kas mums vienmēr ir,
bet gan tajā,
kas ir nepieciešams.


//

Ne jau izraudzītas ceļš ir izšķirošais; tas,
kas ir mūsos
pašos,
padara mūs par tādiem,
kādi esam.


//

Nenoņemt vairs mātes rūpju nastu,
Ne vairs savu kādreiz uzticēt,
Vienīgi un dzimtas likteņrakstos Jāturpina viņas gaišums sēt.

//

Jūs gribat uzzināt manu viedokli par lugu,
ja es pat nezinu,
kā sauc autoru?

//

Svētkos olas katrā stūrī: Gultā,
dārzā,
putnubūrī.
Kas mums tās ir atnesis? Tas jau mūsu garausis!

//

Nacionālisms - bērnu slimība,
cilvēces masaliņas.


//

Kam nav nekā,
ko citam dot,
tas vienmēr ir augstsirdīgs.


//

Noturīgas pašapziņas moto: ''Esi labs,
kļūsti labāks,
esi pats labākais!''

//

Ir maz cilvēku,
kam patiesība neliktos apvainojoša.

//

Nav neviena,
kas varētu pilnībā attaisnoties; ja arī uzdod sevi par nevainojamu,
tas attiecas uz lieciniekiem,
nevis paša sirdsapziņu.

//